Investējot 2,8 miljonus eiro, SIA “Latvāņi” iegādājusies pašas modernākās iekārtas Ziemeļeiropā un izveidojusi zemas enerģijas patēriņa ēku fasāžu siltināšanas paneļu ražotni. Tajā top līmēti konstrukcijas bloki fasāžu siltināšanai, kas pildīti ar elpojošu un nedegošu akmens vati, sabiedriskām ēkām paātrinot būvdarbus, raksta portāls la.lv.
Sākām ar lentzāģi sētā
Laimonis Onzuls, SIA “Latvāņi” dibinātājs un lielākais īpašnieks: – Uz laukiem atnācām astoņdesmito sākumā. Rīgā jau nebija kur dzīvot. Tad pie vieniem vecākiem, tad pie otriem, līdz atnācām uz Bērzauni, jo te sarunāju ar Krūmiņtēvu, kas bija bitenieks un tāds kā vietējais Krišjānis Barons, ka viņš mums dos mītni. Sākumā bija vienošanās, ka mums atvēlēs vienu istabu, bet vēlāk atdeva kūtiņas ēku, kuru neizmantoja. Pa vienu vasaru tanī kūtī arī iekārtojāmies. Nodzīvojām tur septiņus gadus. Esmu koktēlnieks, bet sāku strādāt padomju saimniecības “Gaiziņš” galdniecībā. Kad Krūmiņtēvs aizgāja viņsaulē, pārņēmu atlikušos bišu stropus. Vēl paspēju par ziedputekšņiem mašīnu nopirkt, bet tad, kad sākās pārmaiņu laiki, sapratu, ka tik lielai dravai, kādu prasa kapitālisms, gatavs neesmu.
Pa lauksaimniecību maldījāmies gadus desmit. Bija viskautkas – i cūkas, i aitas, i leišu tirgus. Braucu uz Baltkrieviju tirgoties – pelnīt traktoru. Nopelnīju divus, vienu pārdevu. Pamazām sapratu, ka negribu tik riskantu biznesu kā lauksaimniecība, kurā viss atkarīgs no tā, kādi ir laika apstākļi. Zemniekiem jau tā ir – tad apsalst, tad applūst, tad sakrīt veldrē… Neko nevari pasākt, bet nostrādājies tāpat.
Pievērsāmies kokiem, kas man tuvāka sfēra. Sākām ar lentzāģi sētā un pamazām, pamazām gājām uz dziļāku pārstrādi. Pirkām baļķus, zāģējām bezzaru klucīšus un vedām uz “Floru”.
Strādnieki, trīs vai pieci, bija jau no pirmajām dienām. Tos dēļus un klucīšus ražojām kādus desmit gadus. Ne kaltes nebija, nekā. Ar brusu līmēšanu nodarbojamies tikai pēdējos desmit gadus. Vai atliek laika paņemties arī ar bitēm? Nē! Es dzīvē ievēroju principu – visu vai neko!”
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Tevi noteikti interesēs
- Man ir 55 un pēc randiņa ar Sarmīti, es sapratu, ka man labāk būt vienam – stāstu par saviem secinājumiem
- Dzīvojam mazā dzīvoklī Jēkabpilī kopā ar vīramāti, viņa man mācīja kā gatavot, bet es pārtraucu to darīt vispār
- “Atvēru ledusskapi, līdz pensijai vēl 10 dienas, bet plauktā bija tikai burciņa ar vecu ievārījumu…”
- Krāsnī cepti kartupeļi vienmēr izdosies īpaši kraukšķīgi un gardi, ja tos apviļāsiet ar vienu pavisam vienkāršu sastāvdaļu
- Savos 60 izdomāju aiziet uz randiņu, bet aizmuku pēc piecām minūtēm, jo ieraudzīju kaut ko viņa telefonā
- Neviens kalpotājs nespēja izturēt miljardiera jauno sievu — līdz brīdim, kad kāda istabene izdarīja to, kas nebija izdevies nevienam citam










